Jūlija Lobanovska, CVO Recruitment Latvia vadītāja un vadošā konsultante:

„Attiecībā uz potenciālā darbinieka vai vadītāja izglītību Latvijā attieksme un pieejas dažādiem darba devējiem stipri vien atšķiras. Starptautiskās korporācijās parasti augstākā izglītība kā obligāts kritērijs ir visiem kandidātiem. Un ir kompānijas, kur jau standartos ir definēts minimālais izglītības līmenis arī vadības pozīcijām, nereti – maģistra grāds. Tomēr neesam sastapušies ar situāciju, kad būtu strikti definēta konkrēta augstskola.

Mūsu pieredze liecina, ka Latvijas darba tirgū vairāk vai mazāk dominē darba devēju – uzņēmuma īpašnieku vai vadības – personīgā pieredze vai pieņēmumi par to, kura augstskola ir tā labākā, līdz ar to nebūtu korekti minēt kādus konkrētus nosaukumus. Ja darba devējs mērķtiecīgi izvēlas kādas konkrētas augstskolas vai studiju programmas absolventus, tātad viņš ir atkārtoti pārliecinājies par atbilstošu sagatavotības līmeni sava uzņēmuma vajadzībām. Turklāt runa var būt ne tikai par zināšanu atbilstību, bet arī konkrētu personības tipu, kas labi iekļaujas komandā. Līdz ar to šādas augstskolas absolventiem atlases procesā tiek dota priekšroka. Bieži šī izvēle saistīta arī ar uzņēmuma specializāciju (tehniskas nozares, finanšu specializācija u.tml.).

Atlases projektos, interviju un novērtēšanas procesā, kā arī pieņemot lēmumu, iegūtā formālā izglītība (diploms) nekad nav izšķirošs faktors. Ļoti pozitīva tendence, ko novērojam šobrīd, ir darbinieku un vadītāju vēlme pēc vispusīgas personības attīstības, kad paši uzmeklē sev atbilstošas mācības, kursus. Līdzīgi kā ar augstskolas izglītību, varam analizēt procesu un pievienoto vērtību.

Ja kandidāts CV norādījis vai intervijā akcentē apmeklētos kursus un seminārus, vaicājiet, kāpēc viņš izvēlējies tieši šīs mācības, un ko ieguvis kā personība un kā profesionālis.”

Visu rakstu lasiet žurnāla Kapitāls 2016. gada jūlija numurā rubrikā: “Izglītība, vadība, līderība”