Kāds varētu būt veiksmīgs vadītājs – līderis vai menedžeris? Kādas ir atšķirības un kā vadītājam iemācīties kļūt par iedvesmotāju, kas darba kolektīvā pulcē sev sekotājus, nevis padotos? Kopā ar ekspertiem skaidrojām, ko nozīmē būt līderim biznesa vidē un kāds ir to vadītāju stils, kas darbiniekiem liek pašiem darīt bez īpašas kontroles vai varas.

Kādas ir atšķirības starp vadītāju, menedžeri un līderi

Labākais no variantiem – vadītājs ir labs menedžeris un iedvesmojošs līderis, taču reti kurš uzņēmums spēj atrast sev vadītāju līderi. Līderis stratēģisku jautājumu risināšanā izmanto metodes, kas orientētas uz cilvēku mobilizēšanu, turpretī menedžeris izmanto plāna izpildes un situācijas kontrolēšanas metodi. Ineses Voikas veidotajā un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras izdotajā “Līdera ABC” rakstīts: tradicionāli vadītājam ir padotie, jo to nosaka viņa amats – viņš kādu vada, tāpat viņam ir vara pārraudzīt un kontrolēt, tostarp arī cilvēkus; menedžeris nemeklē lieku risku un izvairās no konfliktiem, viņa darbības stils ir paredzams – lai pēc iespējas visi būtu apmierināti, miers un stabilitāte padotajiem; kardināli atšķirīgi ir ar līderiem, jo tiem nav padoto – līderim ir sekotāji, kas vēlas viņam sekot, līderis strādā, lai iedvesmotu un motivētu savus darbiniekus, netiek doti konkrēti darba uzdevumi un norādes, jo augstas iedvesmas rezultātā darbinieki paši vēlas izpildīt tādus konkrēto mērķu sasniegšanas uzdevumus, kas nevar būt savtīgi, bet gan pasaules uzlabojoši. Taču veiksmīgai ātru rezultātu sasniegšanai vadītājam nepieciešams apvienot gan līderības, gan menedžmenta prasmes, jo darbs bez menedžmenta ir haotisks, ar grūti izmērāmiem un neskaidriem rezultātiem, kas ilgtermiņā rada darbiniekiem šaubas par uzņēmuma vīziju. Savukārt menedžments bez līderības var izraisīt uzņēmuma bankrotu, jo menedžera vadītā komanda nav radusi pielāgoties mainīgajiem ārējiem apstākļiem un reaģēt uz pārmaiņām tirgū. Pamatatšķirības līderu un menedžeru darba stilā ir lielas, taču prasmīgi vadītāji spēj veiksmīgi izmanto abas šīs pieejas.

Formālā un neformālā autoritāte

Ir skaidrs, ka uzņēmumu var vadīt formāla autoritāte, kas dod darba uzdevumus un pēc tam par tiem izmaksā konkrētu algu. Bieži vien šādu uzņēmumu darbinieki ātrāk vai vēlāk jūtas izdeguši un meklē sev jaunas darbavietas, neskatoties uz pienācīgo atalgojumu, ko viņi, iespējams, saņem. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs – darbinieki izpilda konkrētus uzdevumus, taču nesasaista sevi ar uzņēmuma vīzijas un mērķu nesēju. Nav intereses un ticības, ka darbam, kas tiek veikts, ir papildu pievienotā vērtība. Nav iedvesmas. Iedvesma savukārt ir tā, kas visvairāk staro no kolektīva līderiem, neskatoties uz ieņemamo amatu, tāpēc bieži var būt situācijas, kurās līderis jeb neformālā autoritāte ir nevis vadītājs, bet kāds kolēģis. “Personības pilnveidošanas centra” direktore, personīgās meistarības trenere Indra Melbārde skaidro: “Par vadītāju var kļūt, tikt iecelts jebkurš, bet ne vienmēr vadītājs ir līderis. Tāpēc, ja rodas konfliktsituācijas, kurās līderis nepakļaujas vadītājam, jautājums ir – kā vadītājs ir veidojis savas attiecības ar šo līderi. Gudri vadītāji līderus uztver kā sabiedrotos. Svarīgi ir izveidot labu komunikāciju un izmantot līderi sava uzņēmuma mērķu sasniegšanai.” I. Melbārde piebilst, ka “labs vadītājs ir tas, kurš nebaidās no personībām un ap sevi pulcē gudrākus padotos”. Taču ir kolektīvi, uzņēmumi bez līderiem, tur vadītājiem vajadzētu attīstīt šīs prasmes, lai uzņēmuma darbība kļūtu vēl efektīvāka. Neskatoties uz pastāvošo mītu, ka par līderiem var tikai piedzimt, “FranklinCovey Latvia” vecākā konsultante Inga Urnika savā praksē ir vairākkārtīgi pārliecinājusies, ka ar mērķtiecīgu darbu ir iespējams kļūt par līderi. “Nepieciešams attīstīt savu personību un tās spēku, kā arī līderim raksturīgās prasmes. Līderis ir nobriedis kā personība, un šis briedums nav atkarīgs no vecuma,“ I. Urnika stāsta, kā vadītājam kļūt par līderi. Personīgās meistarības trenere I. Melbāde piebilst, ka “līdera prasmes var izkopt un to dara gan biznesa, gan politiskās vides cilvēki. Bieži vie tie ir praktiski trenniņi. Meditācija, darbs ar savu enerģiju, prasme paust savu viedokli, pārliecināt, savas sūtības apzināšanās un mērķtiecība”. Praktiskāki piemēri, ar kuriem varat sākt jau rīt, minēti izdevumā “Līdera ABC”: noteikt attīstības vīziju, nevis plānu un budžetu; vienot cilvēkus kopīgam darbam, nevis aizpildīt štata vietas; motivēt nevis kontrolēt cilvēkus.

Vai Latvija par mazu līderiem?

Simboliski līderi ir valsts vadītāji, prezidenti, karaļi, monarhi. Politisko partiju vadītāji un pēc loģikas arī deputāti, kuru vīzijām mēs ticam, tāpēc balsojam, lai viņi varētu mūs pārstāvēt parlamentā. Realitātē, protams, ne vienmēr tā ir. Ne visi šie cilvēki ir līderi ar spēju iedvesmot un virzīt tautu uz konkrētu mērķu sasniegšanu. Pēc aptauju rezultātiem ir skaidrs, ka cilvēki redz savā apkārtnē līderus un par tādiem dēvē, piemēram, Vairu Vīķi-Freibergu un vēl dažas politiskās autoritātes. Daudz vairāk uzvārdu parādās biznesa vidē. Konsultante I. Urnika uzskaita vairākus, tostarp  Valdi Vancoviču no “Tele2“, Rinaldu Slucki no „Digital Mind“ un Rinaldu Sproģi no kompānijas “First Data Latvia“. Tiem noteikti pievienojas daudz dzirdētāki uzvārdi, ko min I. Voika un Aiva Vīksna  – Juris Binde no „Latvijas Mobilā telefona“, Ainārs Ozols no “SEB bankas”, Vitālijs Gavrilovs no Latvijas Darba devēju konfederācijas un Lotte Tisenkopfa-Iltnere, „Madara Cosmetics“ līdzīpašniece. Par līderi pēc vadīšanas stila un attiekmes var uzskatīt arī Jāni Ceiču, kādreizējo „Rīgas Piena kombināta” valdes locekli, vadītāju, kurš atzīst – lai cik labs būtu līderis, viņam ir vajadzīga komanda, profesionāla komanda. Viņam šāda komanda ir un vienmēr ir bijusi, un par to liecina J. Ceiča teiktais: „Pa visiem gadiem daudz pozitīvu atmiņu sakrājušās, un vēl joprojām uzturu kontaktu ar darbiniekiem. Ja būtu bijis vienkārši vadītājs, tad neviens no viņiem man tagad nezvanītu.” J. Ceičs, pašreizējais kāda Vācijas uzņēmuma eksporta direktors, stāsta, ka līderim ir jāprot vadīt – vadīt tā, lai darbinieki ar prieku dotos uz darbu, kur viņus sagaida līderis, nevis vienkārši vadītājs. 100% pārliecība par rītdienu, skaidri mērķi, ko vēlamies sasniegt, pozitīva attieksme ir galvenie J. Ceiča minētie līdera mērķi, kurus sasniegt sadarbībā ar darbiniekiem.

Eksperta komentārs. Jūlija Lobanovska, CVO Recruitment vadītāja Latvijā Līderis Latvijā ir maz pētīts fenomens. 13. gadsimtā tas bija valdnieks, kurš pirmais paceltu zobenu devās kaujas laukā, lai aizstāvētu savu zemi un cilvēkus, 20. gadsimtā – dzejnieks, kurš uzrunā cilvēku dvēseles. Kā vienā, tā otrā izpausmē līdera darbība ir rūpēs par cilvēku un sabiedrības kopējo ilgtermiņa labumu, ne sava „es“ apliecināšana. Kā uzsver pētnieks Ričards Barets (R. Barrett), mūsdienu līdera darbi balstīti mums katram saistošās vispārcilvēciskajās vērtībās. Pasaule šodien ir tik komplicēta, ka lēmumu pieņemšanas procesā ir ļoti bīstami operēt tikai ar savu personisko pārliecību. Šobrīd, kad darba tirgū kopā strādā trīs paaudzes, līdera gudrība slēpjas spējā šīs paaudzes vienot kopīgiem mērķiem. Kā vērtību vēstnesis līderis dabiski pulcē ap sevi cilvēkus, kuri grib un spēj iet vienu ceļu. Kā liecina 2013. gadā veikts pētījums 20 valstīs, vislabākos darba rezultātus sniedz komandas, kuras vada sakārtota personība, spējīga vadīt vispirms sevi, un četri pamataspekti, kas norāda uz efektīvu līderi, ir darbs komandā, taisnīgums, uzticamība un klausīšanās. Mēs ticam līderim, jo viņš mums ir tuvs gan mentāli, gan praktiski, vajadzības gadījumā gatavs uzrotīt piedurknes un strādāt plecu pie pleca, rādot paraugu. Mēs paļaujamies uz līderi, jo viņš mūs uzklausa un palīdz attīstīties mūsu talantiem. Paaudze, kura šodien ienāk darba tirgū, ir ārkārtīgi redzīga un varoša, un līdera gēns viņos ir labi jūtams. Entuziasmam un spējai aizraut, vēlmei ietekmēt notiekošo, drosmei un uzņēmībai atliek pievienot patiesu interesi un rūpes par cilvēku. Ja nākotnes līderiem līdzcilvēka un sabiedrības labklājība prevalēs pār viņu personīgajām interesēm, varēsim justies gana droši.

Publicēts žurnāla Kapitāls 2014. gada marta numurā, žurnāliste Laura Zvejniece.