Skolai ir ārkārtīgi svarīga nozīme ne tikai konkrētu zināšanu, bet arī darba tirgū nepieciešamo sociālo kompetenču attīstībai.

Ikkatram – neatkarīgi no profesijas un ieņemamā amata – ir jāprot rēķināt, korekti un pilnvērtīgi sazināties valsts valodā un vismaz divās svešvalodās un jāpārvalda dators. Tā ir atbildība, ko tiešā veidā sagaidām no skolas. Savā praksē personāla atlasē novērojam – jo jaunāks ir speciālists, jo lielāku nozīmi darba devējs pievērš viņa sociālajām jeb uzvedības kompetencēm, no kurām svarīgākās ir analītikas spējas, prasme mācīties (apgūt jauno), strādāt ar informāciju un darboties komandā.
Ārkārtīgi svarīgas prasmes, kuras vislabāk var attīstīt tieši skolā, ir spēja pielāgoties, būt elastīgam un meklēt dažādas iespējas, kā atrisināt kādu situāciju. Definīciju mācīšanās diez vai veidos bērnos šo radošo pieeju. Tāpat prasme mācīties un dabiska zinātkāre – vēlme meklēt informāciju, ja kaut kas nav zināms, atrast kādu, kas var paskaidrot, ja kas palicis nesaprotams. To var rosināt skolotāji. Arīdzan skolā ir apgūstama spēja strādāt ar informāciju un analizēt gan savu darbu un rezultātu, gan rast kopsakarības dažādiem notikumiem / norisēm.
Analītiku noteikti var veicināt arī vecāki, pārrunājot atzīmes un rezultātus skolā un ļaujot bērnam pašam nonākt pie secinājumiem par sevis paveikto, veiksmēm un neveiksmēm.
Bērni mūsdienās kļuvuši ļoti pašpietiekami, daudzās skolās vērojam individuālu sacensību, savukārt par labāko draugu kļuvis viedtālrunis. Pretējs process redzams darba tirgū, kur arvien lielāka nozīme tiek piešķirta spējai strādāt komandā. Domāju, ka tieši skolās jāpalīdz bērniem attīstīt sadarbības un komunikācijas prasmes, turklāt jau no pirmajām klasēm.
Sāpīga tēma ir attieksme pret darbu, es pat teiktu – prasme strādāt. Bērni ir pieraduši pie skaistām mantām, ko viņiem sagādā vecāki, bet ne pie darba, jo nav pienākuma strādāt ne mājās, ne skolā. Un, nonākot darba tirgū, vēlamās algas aprēķinu veido šo skaisto lietu vērtība, kas viņiem dzīvē šķietami vajadzīgas, nevis apziņa par to, kur un kā man būtu jāstrādā, lai sev vajadzīgo nopelnītu. Darbaudzināšana jeb attieksme pret darbu ir vairāk ģimenes, bērnudārza un pamatskolas atbildība.
Runājot par konkrētiem mācību priekšmetiem, būtu nopietni jāpievēršas svešvalodu apguvei. Patlaban darba devējs sagaida darbinieku ar vismaz trīs valodu zināšanām labā līmenī – latviešu, krievu un angļu valodas zināšanas kā obligātu prasību redzēsim praktiski visos darba sludinājumos. Valodas ir liela vērtība, kas darba tirgū var atvērt daudzas durvis.

Publicēts arī laikrakstā “Diena” 2013. gada 28. augustā.